Pilna asins aina (hemoglobīns, eritrocīti, leikocīti, trombocīti, hematokrīts, leikocītu formula)

E-pieraksts

Pilna asins aina (hemoglobīns, eritrocīti, leikocīti, trombocīti, hematokrīts, leikocītu formula)

TESTA APRAKSTS

Asinis ir “šķidrie” audi, kas izpilda daudz dažādu funkciju, tajā skaitā: skābekļa transports un dažādu barības vielu transports. Asinis sastāv no plazmas un formelementiem: eritrocītiem, leikocītiem un trombocītiem. Pilna asins aina ietver sevī hemoglobīna koncentrācijas noteikšanu, eritrocītu, leikocītu un trombocītu skaita noteikšanu, hematokrīta lielumu un dažādus eritrocītārus indeksus (MCV, RDW, MCH, MCHC).

Leikocitārā formula ir dažādu leikocītu procentuālā attiecība. Skaitot formulu, nosaka cik daudz uz 100 šūnām ir limfocītu, neitrofīlo leikocītu, eozinofīlo un bazofīlo leikocītu, monocītu. Pie rupjām novirzēm lekocitārā formula tiek noteikta manuāli – ar mikroskopa palīdzību.

Hematokrīts ir sarkano asins šūnu attiecība asinīs.

PACIENTA SAGATAVOŠANA

Vēlams analīzes nodot no rīta tukšā dūšā (pēc 8-14 stundu badošanās perioda). Vai arī dienas laikā nogaidot 4 stundas pēc vieglās maltītes.

Ūdeni dzert atļauts.

Iepriekšējā dienā vēlams samazināt fizisko un psihoemocionālo slodzi.

Ieteicams sākot no iepriekšējā vakara nelietot alkoholu.

INDIKĀCIJAS

Pilna asins aina ir plaši lietojams izmeklējums, ko nozīmē pie liela slimību klāsta. Izmaiņas, ko novēro perifērās asinīs ir nespecifiskās, bet tomēr parāda izmaiņas, kas notiek visā organismā.

Leikocitārās formulas izpēte ir noderīga pie hematoloģiskām un infekciju saslimšanām, kā arī palīdz novērtēt iekaisuma intensitāti, kopējo slimnieka stāvokli un pielietotās terapijas efektivitāti. Leikocitārās formulas rezultāti nav specifiski – tie var būt līdzīgi pie dažāda rakstura slimībām vai arī var atšķirties vienas slimības ietvaros dažādiem pacientiem.

REZULTĀTU INTERPRETĀCIJA

Hemoglobīna līmeņa pieaugums:

1.pie dehidratācijas (izteiktas caurejas, vemšanas, svīšanas, cukura diabēta, apdegumiem, peritonīta);

2.fizioloģiskām eritrocitozēm (sportistiem, pilotiem);

3.patoloģiskām eritrocitozēm (pie elpošanas un sirds-asinsvadu sistēmas mazspējas, nieru policistozes);

4.eritrēmijas.

Hemoglobīna līmeņa samazināšanās:

1.Dažādu cēloņu anēmijām;

2.Hiperhidratācijas.

 

Hematokrīta līmeņa un eritrocītu daudzuma pieauguma un samazināšanās iemesli līdzīgi hemoglobīna līmeņu izmaiņām.

 

MCV līmenis palielinās:

1. B12 un folskābes deficītas anēmijas;

2. aplastiskā anēmija;

3. aknu saslimšanas;

4.hipotireoze;

5. autoimūnās slimības;

6. smēķēšana un alkohola lietošana.

MCV līmeņa samazināšanās:

1. Dzelzs deficīta anēmija;

2. Hronisko slimību izraisītā anēmija;

3. Talasēmija;

4. Daži hemoglobinopātiju veidi.

Jāatceras kā MCV ir labs rādītājs, bet to nevar izmantot vienu pašu. Jānovērtē kopā ar citiem pilnas asins ainas un bioķīmiskiem rādītajiem.

 

RDW (Red cell Distribution Width) – eritrocītu sadalījums pēc lieluma.

RDW  līmenis palielinās pie:

1.Anēmijas ar eritrocītu lieluma variācijām (pie mielodispalstiskā un megaloblastiskā  sindroma, homozigotām talasēmijām, pie dažām hemoglobinopātijām);

2. Retikulocītu skaita palielinājuma (anēmijas ārstēšanas rezultāts);

3. Pēc eritrocitārās masas pārliešanas;

4. pie aukstuma aglutinīniem, hroniskā limfoleikoze, hiperglikēmija.

RDW nepaaugstinās pie šādām anēmijām: asins zuduma un hronisko slimību dēļ, aplastiskām un dažām iedzimtām anēmijām (talasēmija, iedzimta sferocitoze, HbE)

RDW arī nav specifisks rādītājs. To jāizskata saistībā ar citiem izmeklējumiem.

 

MCH (vidējais hemoglobīna daudzums vienā eritrocītā)

MCH palielinās pie:

1. B12 un folskābes deficīta anēmijas;

2. aplastiskās anēmijas;

3. aknu saslimšanām;

4. hipotireozes;

5. autoimūnām saslimšanām;

6. smēķēšanas un alkohola lietošanas.

MCH samazināts:

1. dzelzs deficīta anēmija;

2. hronisku slimību izraisītā anemija;

3.daži hemoglobinopātiju veidi.

 

MCHC (vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītā).

MCHC līmenis palielināts pie iedzimtās mikrosferocitārā anēmija.

MCHC pazemināts:

1.dzelzs deficīta anēmija;

2. hronisku slimību izraisīta anēmija;

3.daži hemoglobinopātiju veidi.

MCHC nav specifisks rādītājs. To jāizskata saistībā ar citiem izmeklējumiem.

 

Trombocītu skaita pieaugums pie:

1. fiziskās pārslodzes;

2. hroniska vai akūta iekaisuma;

3. hemolītiskās anēmijas;

4. anēmijas saistībā ar akūtu vai hronisku asiņu zudumu;

5. pēc ķirurģiskām manipulācijām;

6. onkoloģiskām saslimšanām.

Trombocītu skaits samazinās pie grūtniecības, B12 un folskābes deficīta anēmijas, aplastiskās anēmijas, vīrusu un bakteriālām infekcijām, pie medikamentu lietošanas (kas ietekmē trombocītu skaitu), pie iedzimtām trombocitopēnijām, splenomegālijas, autoimūnām saslimšanām, stāvokļiem pēc masīvām hemotransfūzijām.

 

Leikocītu skaits paaugstināts:

1. fizioloģiskā leikocitoze (emocionālā un fiziskā pārpūle, sauļošanās, nosalšana, ēšana, grūtniecība, mēnešreizes);

2. iekaisuma procesi, infekcijas;

3. stāvoklis pēc ķirurģiskās iejaukšanās;

4. intoksikācija;

5. apdegumi un traumas;

6. iekšējo orgānu infarkti;

7. ļaundabīgās saslimšanas;

8. hemoblastozes.

Leikocītu skaits samazinās:

1. Vīrusu un dažas hroniskas infekcijas;

2. Medikamentu lietošana (antibakteriālie līdzekļi, citostātiķi, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, tireostātiķi un c.)

3.Autoimūnās saslimšanas;

4. Jonizējošā starojuma ietekme;

5. Kaheksija;

6. Anēmijas;

7. Splenomegālija;

8. Hemoblastozes.

WBC (white blood cells). Šūnas ar kodolu, kuru galvenais uzdevums aizsargāt organismu. Leikocīta funkcijas un dzīvildze ir atkarīga no tā, pie kuras populācijas ir pieskaitāms leikocīts.

Leikocītu skaits paaugstināts:

1. fizioloģiskā leikocitoze (emocionālā un fiziskā pārpūle, sauļošanās, nosalšana, ēšana, grūtniecība, mēnešreizes);

2. iekaisuma procesi, infekcijas;

3. stāvoklis pēc ķirurģiskās iejaukšanās;

4. intoksikācija;

5. apdegumi un traumas;

6. iekšējo orgānu infarkti;

7. ļaundabīgās saslimšanas;

8. hemoblastozes.

Leikocītu skaits samazinās:

1. Vīrusu un dažas hroniskas infekcijas;

2. Medikamentu lietošana (antibakteriālie līdzekļi, citostātiķi, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, tireostātiķi un c.)

3.Autoimūnās saslimšanas;

4. Jonizējošā starojuma ietekme;

5. Kaheksija;

6. Anēmijas;

7. Splenomegālija;

8. Hemoblastozes.

 

Dažādas leikocītu populācijas izpilda dažādas funkcijas, tāpēc to atsevišķas novirzes ir ļoti svarīgas. Leikocitārās formulas normas ir atkarīgas no vecuma.

Neitrofīlie leikocīti ir ar segmentētu kodolu un granulām citoplazmā. Galvenā nozīme: cīņa pret baktērijām. Neitrofīlie tās atpazīst, ķer un iznīcina. Dzīvo aptuveni 15 diennaktis. Šos leikocītus ražo kaulu smadzenes, iziet asinīs un pēc 8-10 stundām iekļūst perifēros audos. Neitrofīliem leikocītiem ir īpatnība atgriezeniski pielipt pie asinsvada sienas. Tāpēc pie kādas stimulācijas neitrofīlo leikocītu daudzums var ļoti ātri pieaugt.

Neitrofīlo leikocītu skaits, kas ir mazāks par

500/µL  var novest pie nozīmīgām izmaiņām organisma aizsardzībā.

Neitrofīlo leikocītu līmeņa pieaugumu novēro pie:

1. vairākums saslimšanu, ko izraisa bakteriālās infekcijas;

2. iekaisīgie procesi;

3. stress un fiziskā pārpūle;

4. iekšējo orgānu infarkti;

5. stāvoklis pēc ķirurģiskām manipulācijām;

6. medikamentu lietošana (kortikosteroīdi, heparīns, acetilholīns);

7. endogēnās intoksikācijas;

8. ļaundabīgie audzēji.

Neitrofīlo leikocītu līmeņa samazināšanos novēro pie:

1. dažām baktēriju izraisītām infekcijām (vēdertīfs, paratīfs, bruceloze, tuberkuloze), vīrusu (gripa, masalas, vējbakas, vīrushepatīti, masaliņas), vienšūņu izraisītām infekcijām (malārija), riketsiju (izsitumu tīfs), hroniskām infekcijām cilvēkiem gados un novajinātiem pacientiem;

2. medikamentu lietošanas (antibakteriālie līdzekļi, pretvīrusu medikamenti, psihotrop[ie līdzekļi, antihistamīnie līdzekļi, pretkrampju līdzekļi, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi);

3. anēmijām;

4. hipersplēnisma;

5. pie iedzimtās neitropēnijas;

6. anafilakses;

7. tireotoksikozes;

8. citostātiķu lietošanas. Pretaudzēju preparātiem.

 

Limfocīti ir nelielas šūnas ar nesegmentētu kodolu. Dzīvo no dažām dienām līdz vairākiem gadiem. To funkcija ir atpazīt dažādus antigēnus ar saviem  unikāliem virsmas receptoriem. Limfocīti veido humorālo imūno atbildi, sintezējot antivielas pret svešām olbaltumvielām (antigēniem). Veido arī celulāro imunitāti – iznīcina dažādas šūnas (transplantāta atgrūšana, pretaudzēju imunitāte, imunitāte pret intracelulāriem parazītiem, arī vīrusiem). Dažas šūnas paliek par atmiņas šūnām un saglabā informāciju par iepriekš sastapto antigēnu.  Tāpēc nākošajā reizē imūnā atbilde ir ātrāka un spēcīgāka. Limfocīti sintezē un sekrētē asinīs dažādas olbaltumvielu struktūras – citokīnus, kas palīdz regulēt iekaisuma procesu.

Limfocītu skaits pieaug pie:

1.pie visām saslimšanām, ko izsauc vīrusi;

2. dažu medikamentu lietošanas (levodopa, fenitoīns, valproiskābe, narkotiskie, analgētiķiem un c.);

3. Asins sistēmas saslimšanas: hroniskā limfoleikoze, limfomas leikemizācijas periodā, smago ķēžu slimības);

4. saindēšanās ar tetrahloretānu, svinu, arsēnu, oglekļa disulfīdu;

Limfocītu skaits samazinās pie:

1.akūtā iekaisuma periodā;

2. pie dažu medikamentu lietošanas (glikokortikoīdi, citostātiķi);

3. aplastiskās anēmijas;

4. imūndeficītiem;

5. nieru mazspējas;

6. sistēmiskās sarkanās vilkēdes;

7. pēc rentgenapstarojuma;

8. onkoloģisko saslimšanu terminālā stadija;

9. miliārā tuberkuloze;

10. limfogranulomatoze.

 

Monocīti ir lielas šūnas ar nesegmentētu pakāvveidīgu kodolu. Dzīvo aptuveni 1 diennakti, tālāk diferencējoties par audu makrofāgu. Audu makrofāgs dzīvo vairākus gadus. Funkcijas ir līdzīgas neitrofīliem leikocītiem, bet spēcīgākas. Atpazīst, ķer un iznīcina baktērijas un sēnes. Fagocitē arī bojā gājušos leikocītus un šūnas, gatavojot vietu reģenerācijas procesiem.

Limfocītu skaits pieaug pie:

1. akūtam un hroniskām infekciju slimībām un iekaisumiem;

2. pēc infekcijas saslimšanas;

3. autoimūnām slimībām;

4. ļaundabīgam saslimšanām;

5. onkohematoloģiskām saslimšanām;

6. saindēšanās ar tetrahloretānu, fosforu.

Limfocītu skaits samazinās pie:

1. medikamentiem (glikokortikoīdiem, citostātiķiem);

2. pieogēnam infekcijām;

3. aplastiskās anēmijas;

4. šoka stāvokļiem;

5. onkohematoloģiskām saslimšanām.

 

Eozinofīlie leikocīti ir ar segmentētu kodolu un vienmērīgi graudainu citoplazmu. Līdzīgi neitrofīliem spēj atpazīt, noķert un iznīcināt, bet to galvenā funkcija ir cīņa ar parazītiem un alerģisko reakciju kontrole. Asinīs atrodas ne vairāk kā stundu, pēc kā pāriet audos.

Par eozinofīliju uzskata

Gadījumos, kad absolūtais eozinofīlu skaits ir ne mazāk par 1500 mikrolitrā ilga laika periodā, tad iespējama iekšējo orgānu infiltrācija ar eozinofīliem, iedarbība ar toksīniem un toksiskiem skābekļa maiņas galaproduktiem, kā arī ar granulārām olbaltumvielām,  kā rezultātā novēro orgānu bojājumus.

Par absolūtu eozinopēniju uzskata..

Eozinofīlo leikocītu skaits pieaug pie:

1. alerģiskiem stāvokļiem, tajā skaitā arī medikamentu alerģijas;

2. ādas slimības (dermatīts. ekzēma);

3. paraziti;

4. akūts periods pie dažām infekcijām (skarlatīna, vējbakas, tuberkuloze, infekciozā mononukleoze, gonoreja);

5. sistēmiskās iekaisuma slimības;

6. plaušu slimības – sarkoidoze, plaušu eozinofīlā pneimonija, Langerhansa šūnu histiocitoze, Leflēra slimība.

7. Onkohematoloģiskās slimības un ļaundabīgās slimības.

Eozinofīlo leikocītu skaits samazinās pie:

1. iekaisuma procesa sākumstadija;

2. smagas strutainas saslimšanas;

3. šoka stāvokļi;

4. saindēšanās ar smagiem metāliem.

 

Bazofīlie leikocīti ir šūnas ar segmentētu kodolu un lielām dažāda izmēra un formas granulām citoplazmā. Asinīs atrodas 2.5 dienas. Galvenā funkcija ir piedalīšanās dažāda tipa alerģiskajās reakcijās.

Par bazofīliju uzskata…

Bazofīlo leikocītu skaits pieaug pie:

1. alergiskie stāvokļi, arī pie alerģijām uz medikamentiem;

2. čūlains kolīts;

3. hroniskās hemolītiskās anēmijas;

4. dažas infekcijas (gripa, vējbakas, tuberkuloze);

5. ļaundabīgās saslimšanas un onkohematoloģiskās saslimšanas.

 

Papildus šūnu subpopulācijas:

Atipiskie mononukleāri – limfocītu rindas šūnas ar dažādu morfoloģiju. Parādās pie vīrusu slimībām, visbiežāk pie Ebšteina Barra infekcijas (infekciozā mononukleoze), bet var būt arī pie citiem vīrusiem.

Plazmatiskās šūnas – plazmocīti – limfocītu rindas šūnas, kas ražo antivielas. Atrodas limfatiskajos audos, liesā. Asinīs parādās pie infekciju slimībām. 1-2% leikocitārā formulā ir normas variants. Plazmocītu palielināts skaits (>10%) liecinas par iespējamo onkohematoloģisku slimību.

Stabiņveidīgie neitrofīlie leikocīti – tie ir “jauni” neitrofīlie ar nesegmentētu kodolu. Normā to daudzums ir no 1 – 6 % leikocitārā formulā. Daudzuma palielinājums raksturīgs iekaisumiem un infekcijām.

Mielocīti – nenobriedušas granulocitārās rindas šūnas, stabiņveida neitrofīlo leikocītu priekšteči. To klātbūtne liecina par infekcijas vai iekaisuma esamību. Var parādīties arī pie dažu medikamentu lietošanas. To klātbūtne grūtnieču un jaundzimušo asinīs ir normas variants. Nenobriedušu šūnu liels daudzums un balsti asinīs raksturīgi onkohematoloģiskām slimībām.

Blasti – nenobriedušas nediferencētas šūnas. Normā asinīs tās nav sastopamas. To klātbūtne raksturīga onkohematoloģiskām slimībām.


Back to top