Milda Ūsāne: reģiona centrā izaicinājumu netrūks

Rezidenti Mildu Ūsāni medicīnā vienmēr valdzinājusi doma, ka tiek palīdzēts citiem,bet papildu gandarījumu sniedz fakts, ka savas zināšanas un darbu viņa ieguldīs atpakaļ dzimtajā pusē, jo kopš pērnā gada jaunā kardioloģe sevi sasaistījusi ar Daugavpils reģionālo slimnīcu.

 

Kurā brīdī studiju laikā pieņēmāt lēmumu par labu rezidentūrai reģionā un kādi faktori palīdzēja izvēlēties Daugavpils reģionālo slimnīcu?


Mana dzimtā puse ir Latgale, un es jau sākotnēji zināju, ka Rīgā uz dzīvi apmesties negribu. Izvērtējot reģionu iespējas, priekšroku devu Vidzemei un Latgalei, kas ļautu man būt tuvāk ģimenei. Vēl kā students aizbraucu uz tikšanos gan ar Rēzeknes slimnīcas, gan Daugavpils reģionālās slimnīcas vadību, un abās sastapos ar lielu ieinteresētību un pretimnākšanu. Lai gan Rēzeknes pilsēta infrastruktūras un skaistās vides dēļ man patīk daudz labāk, izvēloties specialitāti, sapratu, ka jāpaliek pie reģiona centra – Daugavpils, kur ikdiena man kā kardiologam varētu būt izaicinājumiem bagātāka.

Kādus papildu labumus sniedz rezidentūra reģionā?


Man veiksmīgā kārtā viss noslēdzās tā, ka saņēmu budžeta vietu, bet pirms tam biju apsvērusi – ja budžetā netikšu, ļoti novērtēšu finansiālo atbalstu, ko rezidentiem parasti piedāvā reģionos. Patlaban esmu arī pašvaldības maksātās stipendijas saņēmēja, savukārt slimnīca nāks pretī ar dzīvesvietu, kad uzsākšu pastāvīgu darbu Daugavpilī.

Kāda līdz šim bijusi jūsu sadarbība ar slimnīcu?


Slimnīcā šobrīd esmu reizi mēnesī, uz diennakts dežūru, jo patlaban notiek pamatdarbs, lekcijas un semināri kardioloģijas cikliem, kurus apgūstu Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Daugavpilī esmu izgājusi hematoloģijas ciklu. Labprāt Daugavpilī būtu mācījusies arī citus ciklus, piemēram, reimatoloģiju, bet diemžēl uz vietas nav šajā jomā sertificētu ārstu. Tas ir viens no reģionu slimnīcu mīnusiem. Reģioni, protams, nevar specializēties visās jomās un tas ir saprotams, ka sirds ķirurģijā mums Latvijā ir viena vieta, kas to izkopusi līdz niansēm – Stradiņa slimnīca. Un tomēr, ceru, ka reģioni ar laiku redzēs atsevišķās specialitātēs sertificētu ārstu pieaugumu.

Runājot par pieaugumu, vai novērojams, ka rezidentu reģionos kļūst vairāk?


Patlaban kopā ar mani Daugavpils reģionālajai slimnīcai ir piesaistīti aptuveni pieci rezidenti un ceru, ka šogad pievienosies vēl kāds. Tas nav daudz, bet tomēr apgalvot, ka reģionu virzienā jaunie speciālisti neplūst, nevar.

Kā nonācāt līdz kardioloģijas specialitātes izvēlei?


Šī doma mani nepameta kopš ceturtā kursa, kad Latvijas Universitātē bija lekcijas pie profesora Gustava Latkovska – ļoti sarežģītas, bet vienlaikus ļoti aizraujošas. Kopš tā laika kardioloģija arī bija vienīgais priekšmets, kas mani interesējis.

Daugavpilī strādāšu Kardioloģijas nodaļā. Domāju, ka slimīcā varētu attīstīt aritmoloģijas novirzienu. Stimulatoru ielikšana Daugavpilī netiek īstenota, bet pārbaudes gan tiek veiktas. No ambulatorās prakses man interesē veloergometrija, ehokardiogrāfija.

Reģionu rezidenti bieži uzsver, ka jaunajam ārstam jābūt ļoti erudītam, jo slimnīcās ārpus galvaspilsētas bieži nav iespējas pakonsultēties pie virknes zinošiem savas jomas speciālistiem.


Jā, tā ir, bet mani iedvesmo un iedrošina tas, ka Daugavpilī jau ir priekšā nobrieduši un zinoši kardiologi, kas gaida manu pievienošanos komandai.

Kā jūs nonācāt līdz medicīnai? Kurā dzīves brīdī un kam pateicoties pieņēmāt šo lēmumu?


Neesmu no ārstu dzimtas, manā ģimenē ar medicīnu saistīta tikai krustmāte, kas ir zobārste. Tāpēc šis lēmums nebija agrīns, bet apzināts gan. Kad 9. klasē apguvām cilvēka anatomiju un fizioloģiju, sapratu, ka mani tas viss aizrauj. Vidusskolas laikā mani nekas vairāk par bioloģiju neinteresēja, ja nu vienīgi ģeogrāfija, kas viegli padevās.

Domājot par savu nākotnes profesiju skolas laikā, svarīgs bija gandarījums – gribēju redzēt, ka mans darbs citiem palīdz. Šodien varu teikt, ka šo gandarījumu piedzīvoju teju katru dienu.

/RSU,Rezidentu stāsti/

 


Back to top