M. Volčeka: Mans uzdevums ir palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams

2020. gada augustā savu jubileju svinēja Marija Volčeka, Daugavpils reģionālās slimnīcas Plaušu slimību un tuberkulozes centra (PSTC) Paliatīvās nodaļas vadītāja. Ārste pastāstīja par infekcijas slimību speciālista darbu un par to, kur viņa ņem spēku, lai vadītu visai sarežģītu nodaļu – paliatīvo.

– Daktere, pastāstiet par sevi un par to, kāpēc Jūs nolēmāt kļūt par ārsti?

– Esmu dzimusi ciematā netālu no Grodņas, Baltkrievijā. Mūsu ģimenē nebija ārstu, bet jau no agras bērnības es gribēju būt ārste – es pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Pēc skolas beigšanas 1957. gadā iestājos Minskas medicīnas institūtā. Labi zināju ķīmiju, saņēmu “piecinieku” un tiku pieņemta. Es gatavojos kļūt par akušieri-ginekologu, bet notika tā, ka es izvēlējos pediatrijas un infektoloģijas virzienu.

Pēc medicīnas institūta absolvēšanas 1963. gadā divus gadus strādāju slimnīcā Grodņas apgabala Lunno ciematā, kurā bija dzemdību nodaļa ar 8 gultām. Tur es guvu milzīgu pieredzi. Šajā slimnīcā par vispārējo ārstu-terapeitu sāku strādāt kopš 1963. gada augusta, pēc tam atbraucu uz Daugavpili un kopš 1965. gada strādāju šeit.

Es strādāju Bērnu poliklīnikā, Dzelzceļa slimnīcas poliklīnikā. Kopš 1974. gada strādāju Dzelzceļa slimnīcas Bērnu nodaļā par vadītāju. 1976. gadā sāku strādāt Infektoloģijas slimnīcā (tagad PSTC) kā galvenā ārste, šajā amatā strādāju līdz 2000. gadam. No 2001. līdz 2005. gadam biju infektoloģe, bet no 2010. gada esmu Paliatīvās nodaļas vadītāja un dežurējošā ārste.

– Pirms infekcijas slimnīca sāka strādāt tagadējās PSTC ēkā, kur infekcijas pacienti tika ārstēti Daugavpilī?

– Daugavpils infekcijas slimnīca tika atvērta 1949. gadā Siguldas ielā 10, 1913. gadā celtās barakās. Saka, ka pirms tam tie bija cara laika staļļi. Šīs kazarmas bija īstas infekcijas nodaļas – ar speciāli ierīkotām ieejām un izejām, boksiem. Kopumā bija 5 ēkas. 1970. gadā tika uzcelta 2 stāvu ēka (Bērnu zarnu infekcijas nodaļa), 1975. gadā – otrā ēka (pieaugušo nodaļa un bērnu vīrusu nodaļa). Slimnīcā vispirms bija 200 gultas, pēc tam 125, vēlāk – 75. Tajos gados infektologi piedzīvoja daudz.

Mēs pārdzīvojām jaundzimušo stafilokoku infekciju, akūtu zarnu slimību (dizentērijas un salmonelozes) uzliesmojumu, vēdertīfu un Brila slimību, meningokoku infekciju, 1985. gadā – difteriju. Šajos gados mēs uzņēmām līdz 30 pacientiem dienā. Pie mums veda bērnus un pieaugušos no visas Latgales. Starp citu, mēs pirmie šeit sākām ārstēt difteriju.

– Daudzus gadus strādājot par infektologu, Jūs pēdējo desmit gadu laikā esat paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja, un joprojām strādājat nakts maiņās. Kas Jums dod spēku?

Infektologi kopumā un it īpaši mūsu komanda ir ļoti sirsnīgi cilvēki, kuri jūt līdzi. Jaunieši ir nedaudz savādāki, bet ļoti gudri. Mums nav tādu, kas kaut ko dara aiz muguras, mēs vienmēr runājam tieši viens otram acīs. Šādā komandā un tādā vidē es gribu strādāt.

Pēc savas dabas esmu optimists. Es nekad neizrādu, vai man kaut kas nav kārtībā. Esmu darbaholiķe un ļoti mīlu savu darbu. Es katru rītu eju uz kapelu un atceros visus savus radiniekus, mirušos kolēģus un nodaļas pacientus.

– Ko jūs varat teikt par ārstiem, ar kuriem Jūs dalījāties sava darba pieredzē?

– 1976. gadā pie mums ieradās daktere Ivanova, Garkule, Zaiceva, Stupāns. Viņi atnāca ļoti zinošie. Mēs visu izlēmām kopā. Tagad par mums atbild Dr. Ivanova. Daktere Garkule šogad devās pensijā. Ārste Zaiceva strādā Bērnu nodaļā. Tie ir ļoti augstas klases profesionāļi un vienkārši labi cilvēki. Man vienmēr ir veicies ar labiem cilvēkiem. Arī savu dēlu izaudzināju par ārstu.

– Jūs esat medicīnā gandrīz 60 gadus, šajā laikā daudz kas ir mainījies. Vai tagad strādāt ir kļuvis vieglāk?

– Iepriekš, kad nebija šāda aprīkojuma, ārstiem bija daudz jādomā, un mēs domājām. Un tagad ir tehnoloģiju laikmets. Ārstam, protams, ir vieglāk strādāt, jo medicīna attīstās. Es priecājos, ka DRS attīstās tik svarīga nozare kā trombektomija, kardioloģija un neiroloģija ir labi pārstāvēta. Tagad medicīnā ir tehnoloģiju laiks, un ir ļoti svarīgi, ka slimnīcas vadība pievērš lielu uzmanību iekārtu modernizēšanai. Tāpat svarīgs ir nesen ieviestais pacientu šķirošanas princips. Es domāju, slimnīcas attīstības virziens ir pareizs.

– Strādājot daudzus gadus Jūs saņēmāt daudz un dažādu apbalvojumu. Jums nepatīk lielīties un turēt tos redzamā vietā…

– Savā dzīvē biju Pilsētas padomes deputāte, biju uz goda dēļa. Ministra Kaņepa laikā saņēmu medaļu “Darba veterāns”, goda zīmi “Izcilība veselības aprūpē” un vietējo pašvaldību goda rakstus. Visus pat neatceros. Es draudzējos ar Dievu. Mans uzdevums ir palīdzēt tiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Apbalvojumus var glabāt skapī.

– Pastāstiet, lūdzu par Paliatīvās nodaļas darbu, kuru Jūs tagad vadāt.

– Tagad Paliatīvajā nodaļā ir viens ārsts uz 20 gultām. Jā, darbs šeit nav viegls, bet es kaut kā tieku galā. Es nesteidzos, atrodos šeit tik ilgi, cik nepieciešams pacientiem. Runājot ar pacientiem, visus saucu tikai vārdā.

Pie mums bez maksas pacienti var uzturēties līdz 14 dienām. Mēs uzņemam apmēram 400 pacientus gadā: 30% zaudējam, 70% izrakstām ar labu rezultātu.

Pacienti nāk pie mums, kad ķirurgi ir paveikuši savu darbu, un tad nepieciešama simptomātiska terapija. Pie mums nāk arī tie, kuriem slimnīcā vairs nevar palīdzēt, kuriem vienkārši nepieciešama aprūpe. Mēs uzņemam pacientus ar skaidru diagnozi. Sarunā mēs izlemjam, kādus pretsāpju medikamentus izvēlēties, vai ir nepieciešams “pilināt”, lai atvieglotu intoksikāciju. Pēc simptomiem skatāmies, kas ir nepieciešams pacientiem. Ja nepieciešams, mēs pārlejam asinis, plazmu un apturam asiņošanu.

Ciešā sadarbībā ar Sociālo dienestu daudzus mūsu pacientus ievietojam pansionātā. Bet ja cilvēks no mums aizbrauc uz mājām, kur atkal jūtas slikti, viņš mums zvana un mēs viņu atkal paņemam.

Visbiežāk pie mums ir dažāda vecuma cilvēki ar vēzi, neiroloģiski un kardioloģiski pacienti, pacienti ar izgulējumiem.

– Līdz ar Covid-19 izplatīšanos pasaulē PSTC tika ierīkoti boksi pacientiem ar koronavīrusu. Kā norit darbs ar šādiem pacientiem?

– Gan dabā, gan infektoloģijā viss iet pa spirāli. Viens beidzas, otrs sākas, kaut kas atkārtojas pēc 10-15 gadiem. Gripa vienmēr ir bijusi. Tagad ir vairāk vīrusu infekciju – rota-, noro-, astrovīrusu. COVID-19 parādījās 2020. gadā. Es nerunātu par šīs infekcijas viļņiem. Karantīnas pasākumi ir paveikuši savu darbu, un tagad cilvēki to jau ir aizmirsuši. Es domāju, ka Covid-19 būs tāda pati forma kā gripai. Ir iespējamas jauktās infekcijas. Šajā gadījumā ir svarīgi potēties pret gripu.

Mums ir 4 boksi koronavīrusa slimniekiem. Mums nav bail strādāt ar viņiem. Stingri jāievēro drošības pasākumi. Lai ieietu boksā jāpārģērbjas – jāvelk mugurā speciāls kostīms. Dežūras laikā tā var notikt daudzas reizes. Pēc iziešanas no boksa – dezinfekcijas pasākumi. Mēs esam infektologi, tādi mums pienākumi. Šāda ir dzīve – katru dienu ir kaut kas jauns.

Raksta tulkojumu krievu valodā lasīt šeit.


Back to top