DRS Onkoķirurģijas vadītājs I. Ratiani – par darbdienām un nodaļas attīstības perspektīvām

2021. gada martā par Daugavpils reģionālās slimnīcas Onkoķirurģijas nodaļas vadītāja p.i. kļuva Dr. Iļja Ratiani.

“Onkoķirurģija ir patstāvīga slimnīcas struktūrvienība, blakus ir vispārīgās ķirurģijas un Onkoloģijas nodaļa,” skaidro I. Ratiani. Tagadējais Onkoķirurģijas nodaļas vadītājs dzimis Daugavpilī, pēc Krievu liceja absolvēšanas sešus gadus studējis medicīnu Latvijas Universitātē (2008–2014), bet vispārējās ķirurģijas rezidentūra galvenokārt notika dzimtajā pilsētā. Ķirurga specializācija tika izvēlēta nevis nejauši – jau ceturtajā kursā I. Ratiani kļuva par brīvprātīgo tēva vadītajās operācijās.

Profesijas specifika

Iļja Ratiani ir izcilas ķirurgu dinastijas pārstāvis. DRS strādā arī Iļjas vecākais brālis Spartaks un tēvs Murmans Ratiani, kurš beidza Medicīnas institūtu Tbilisi un kopš 1975. gada saista savu dzīvi ar Daugavpili. Šodien divu doktora disertāciju autors kuņģa un piena dziedzera vēža ārstēšanai, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ķirurgs M. Ratiani ir Onkoķirurģijas nodaļas kurators un konsultants – sniedz palīdzību apgaitās un darbā ar smagiem pacientiem, kā arī ārstniecības procesa nodrošināšanā retu slimību gadījumos, palīdz un piedalās sarežģītās operācijās, vada onkoloģisko gadījumu konsiliju. Ar savu nākamo dzīvesbiedri Nadeždu M. Ratiani arī iepazinās Daugavpilī, pēc izglītības viņa ir vēstures skolotāja, tagad pensijā.

Starp citu, Ratiani ir sena kņazu dzimta Svanetijā, Gruzijas augstkalnu reģionā. Turienes ļaudis vienmēr bija prasmīgi brīvības atkarošanā no iebrucējiem. Svanetieši kaujas manevrus veica, turoties virsotnēs, paši palikdami neskarti.

Par nākamo profesiju I. Ratiani skaidrība bija jau skolas pēdējos gados, un viņš pamazām atskārta, ka medicīna ir aicinājums: “Es atceros, tēvs un Spartaks apsprieda sarežģītos gadījumus, šīs sarunas ietekmēja izvēli. Es uzskatu, ka cilvēkam ir jāizdara kaut kas savā dzīvē. Ķirurgs ir drosmīgs cilvēks ar harismu un raksturu, kurš nebaidās riskēt, turklāt prot izskaidrot cilvēkiem situāciju. Operācijas laikā ķirurgam ir jāizslēdz emocijas, bet citādi – viņš ir parasts cilvēks, kurš uztraucas par saviem pacientiem, pastāvīgi domājot par to, kā viņi pārcieš pēcoperācijas periodu. Tieši uz ķirurga pleciem gulstas gala atbildība – pat ja operācija noritētu ideāli, to nevar uzskatīt par patiesi veiksmīgu, ja pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Tu tik un tā vainosi sevi pat tad, ja viss ir izdarīts ideāli,” saka I. Ratiani.

Onkoķirurģijas nodaļa

Šobrīd Onkoķirurģijas nodaļā ir 25 gultasvietu. Viena divvietīga palāta ir paredzēta pacientiem, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe – ķirurģiskās procedūras, piemēram, šķidruma atsūknēšana no vēdera vai plaušām. Nodaļas darbinieki lepojas ar pēcoperācijas palātu, kas paredzēta 4 gultām – tur tiek nodrošināta intensīva terapija praktiski reanimācijas līmenī. Šobrīd palātu tehniskais nodrošinājums ir labs – uzstādītas jaunas gultas, kondicionieri, perfuzori.

“Onkoloģiskie slimnieki nozīmē smagas operācijas, kas bieži vien ilgst vairāk nekā pusotru stundu, tāpēc arī atlabšanas periods aizņem vairākas dienas,” atzīmē I. Ratiani. “Daudzi pacienti – cilvēki vecumā, viņiem ir daudz blakusslimību, kas apgrūtina ārstēšanu (aptaukošanās, slimas locītavas u.c.), viņi slikti pārvietojas, viņiem ir jāpalīdz.

Lielu darbu iegulda nodaļas medicīnas māsas, kuras uzkrājušas ievērojamu pieredzi pārsiešanā un procedūrās – dažām darba stāžs sasniedz trīsdesmit gadus. No medmāsām ir atkarīgs daudz – katru dienu vērojot pacientu stāvokli, viņi palīdz ārstam nepieļaut pēkšņu tā pasliktināšanos. Neskatoties uz to, ka kolektīvs kopumā tiek galā ar slodzi, ir vidējā līmeņa medicīniskā personāla trūkums. Galvenā problēma slēpjas paaudžu maiņā – bija gadījumi, kad jaunas medmāsas, kādu laiku strādājot onkoķirurģijā, neizturēja, un devās uz mierīgāku darbu.

Nodaļā strādā 4 ķirurgi – M. Ratiani, S. Ratiani (vienlaicīgi vada īslaicīgās ārstēšanas daļu), I. Ratiani, kā arī rezidente Liene Skinda – ir pamatotas cerības, ka pēc rezidentūras beigām jaunā speciāliste paliks darbā DRS. Veicamo operāciju spektrs ir plašs, var teikt, galvaspilsētas līmenī: DRS operē piena dziedzerus, ādas audzējus, izņem kuņģa audzējus, veic zarnu ķirurģiju. Latvijas reģionālo slimnīcu griezumā operēt kuņģi un zarnas var arī Liepājā (vispirms runa ir par akūtiem gadījumiem), bet piena dziedzeru ķirurģijas tur nav. Parasti reģionos reti sastopamas vēža formas tiek operētas Rīgā.

Vēža attīstīšanos veicinošie faktori

“Visvairāk Latvijā slimo ar piena dziedzera vēzi un zarnu vēzi, šāda situācija ir vērojama visā pasaulē. Mūsu reģiona problēma ir tāda, ka gadījumi šeit bieži ielaisti – cilvēki nav piesardzīgi, nezina, kas ir vēzis, neizmanto skrīninga programmas, ģimenes ārsti arī ne katru var piespiest,” ar nožēlu saka I. Ratiani. Savlaicīga audzēja atklāšana palielina izredzes atveseļoties.

Vēzis ir šūnu genomā notiekošas mutācijas rezultāts. Šo slimībai izraisa faktoru kopums – gan ārēji, dzīvesveida izraisīti traucējumi ar kaitīgiem ieradumiem, nepareizu ēdināšanu un fiziskas aktivitātes trūkumu, gan ģenētiski – risks ir paaugstināts, ja ģimenē jau bijuši ļaundabīgi audzēji. Minēto faktoru ietekmē transformētā šūnu organisms neuzskata par naidīgu, un tās atražošana kļūst nekontrolēta. Sākumā organisma vienā vietā izaug audzējs, pēc tam tās šūnas var izklīst pa asinīm, caur limfas plūsmu nonāk limfmezglos un tālāk – citos orgānos. Teorētiski katrs organisms var saskarties ar vēzi, ja vien tas nemirst kāda cita iemesla dēļ.

“Agrāk cilvēki dzīvoja 30 gadus, mira no pneimonijas, dizentērijas, gripas… Tagad viņi ir tuvāk medicīnai, dzīvo ilgāk – bet jo vecāks esi, jo augstāks ir pirmās vēža šūnas mutācijas risks un mutāciju koncentrēšanās caur dažādiem mehānismiem,” skaidro I. Ratiani. “No vēža var izārstēties, cik vien zināms mūsdienu zinātnē. Galvenais rādītājs ir pieci dzīves gadi bez recidīva. Protams, vienmēr pastāv atkārtota vēža varbūtība, ja cilvēks turpina dzīvot iepriekšējo dzīvesveidu, saglabājot riska faktorus. Bet ir pacienti, kas dzīvo vēl pēc 20–30 gadu pēc zarnu vai piena dziedzera vēža.”

Zinātniskais darbs un perspektīvas

Šodien ikvienam mediķim nepieciešams pastāvīgi paaugstināt kvalifikāciju, veikt pētījumus. Arī onkoķirurgi nav izņēmums. Nesen I. Ratiani piedalījās starptautiskā kongresā, kurā pirmām kārtām zināšanās apmainījās pieredzējuši speciālisti no Baltijas valstīm, bet piedalījās arī ASV, Spānijas un citu valstu profesori. Kovidvīrusa dēļ kongress notika attālinātā formātā. I. Ratiani bija galvenais referents no mūsu slimnīcas – viņa uzstāšanās bija saistīta ar ārstniecības taktiku, kas pieņemta DRS attiecībā uz zarnu vēža ārstēšanu laikposmā no 2005. līdz 2018. gadam. Ziņojums tika balstīts uz plašu faktoloģisko materiālu un kolēģu vidū izpelnījās atzinību. Daugavpilī izvēlētās ārstēšanas metodikas rezultāti runā paši par sevi – to pielietojot, tika novērots zems komplikāciju un mirstības gadījumu skaits.

Agrāk mūsu pilsētā ar M. Ratiani līdzdalību darbojās Mamoloģijas centrs, kurā pacienti bez liekām procedūrām varēja saņemt ārsta konsultāciju un veikt USG. Pēc onkoķirurģijas pārcelšanas uz DRS ceturto stāvu centrs ir slēgts. Tagad I. Ratiani atjaunoja pagātnē pieņemto praksi – tagad pacienti, kas dodas pa “zaļo koridoru”, var ātrāk veikt nepieciešamo diagnostiku. Ja mamogramma izraisa aizdomas, tad pacienti, piemēram, pirmdien apskata ārsts, un viņa dodas uz USG, bet ceturtdien viņai jau ir biopsija. Tā var atslogot poliklīniku un palielināt analīžu rezultātu ieguves ātrumu.

Daugavpils onkoķirurgu plānos – limfas aizsargmezglu biopsijas un limfmezglu scintigrāfijas (pētījuma metode, kurā limfotraukos tiek ieviesta kontrastviela, kas uzkrāta vietās, kur notiek pastiprināta vielmaiņa, kas var liecināt par audzēju) apguve. Metodika ļaus neizņemt visus limfmezglus krūšu vēža laikā, bet izgriezt tikai jau bojātus. Scintigrāfa mums vēl nav, bet palīdzēt gatavi Rīgas kolēģi – DRS pacienti tiks aizvesti uz procedūru galvaspilsētā un nogādāti atpakaļ.

DRS attīstās arī resnās zarnas laparoskopiskā ķirurģija – vispirms Daugavpilī ieradās ķirurgi no Onkoloģiskā centra un Rīgas Stradiņa universitātes – ārsti Pčelkins un Šapovalovs, bet pēc tam pašu spēkiem tika veikta pirmā laparoskopiskā operācija. I. Ratiani operēja pacientu 3 stundas 40 minūtes, un viņam asistēja S. Ratiani un L. Skrinda. Operācija noritēja veiksmīgi.


Back to top